Daudzi nirēji regulāri lūdz paskaidrot, kāpēc izvēlēties vienu vai otru peldspējas kompensatoru. Kad vairs nav runa par cenu, būtiskākais ir ekipējuma funkcionalitāte. Kā jau noprotat, peldspējas kompensators ir ļoti svarīgs ērtam nirienam. Kompensators un svara novietojums ir tas, kas nosaka nirēja pozu ūdenī. Tātad nepieciešams saprast, kādi fizikas likumi iespaido visu šo saimniecību.

Tātad, katru nirēju, tam esot zem ūdens, un arī uz ūdens virsmas, iespaido divi spēki. Pirmais, mums visiem labi zināmais smaguma spēks. Otrais, tik pat labi pazīstamais Arhimēda spēks. Tagad nāksies atcerēties, ko stāstīja pamatskolas fizikas kursā. Varam uzskatīt, ka šie spēki ir pielikti divos punktos – smaguma centrā, un celtspējas centrā. Tātad divi punkti, kuru savstarpējais izvietojums nosaka, kādā pozīcijā nirējs atradīsies ūdenī.

Nirēja smaguma centrs veidojas no divām komponentēm. Paša cilvēka smaguma centra un līdz paņemtā svina smaguma centra. Tā kā cilvēka kopējais blīvums ir tikai nedaudz mazāks kā ūdenim, tad tā sanāk, ka smaguma centra atrašanās vietu nosaka tikai un vienīgi vestes kabatās un uz jostas novietotais svins. Ja svins ir ievietots tikai vestes kabatā, tad sanāk, ka smaguma centrs ir novietojies ķermeņa priekšpusē. Ja papildus ir uzvilkta svaru josta, tad tas novirzās vairāk uz aizmuguri u.t.t. Tātad, smaguma centrs vairuma gadījumu “dreifē” kautkur jostas apvidū.

Kas pa to laiku notiek ar Arhimēda, jeb cēlējspēku? Cēlējspēka centra novietojums mainās atkarībā no izmantotā peldspējas kompensatora tipa kā arī no hidrotērpa. Tradicionālajai vestei, kurai gaisa kamera aptver ķermeni, celtspējas centrs novietojas kaut kur krūšu rajonā. Tātad stipri augstāk kā atrodas smaguma centrs. Ja arī izdodas izvietot svaru tā, lai smaguma centrs un celtspējas centrs atrodas uz nirēja ķermeņa vertikālās ass, tad ir skaidrs, ka ērta pozīcija būs nirējam stāvot vertikāli uz ūdens virsmas. Savukārt peldot gribas ieņemt pēc iespējas horizontālu stāvokli. Tas ir tikai loģiski, jo tieši tādā pozīcijā nirējam ir vismazākā ūdens pretestība un attiecīgi vismazākais gaisa patēriņš. Taču ko dara spēki? Tie cenšas sagriezt nirēju “jūras zirdziņa” pozā, kāda patiesībā peld ļoti daudzi, tai skaitā arī ļoti pieredzējuši speciālisti.

Līdzīga situācija ir arī ar tā sauktajiem vestes tipa “spārniem”. Ar tiem zināmā mērā problēma ir vēl izteiktāka. Ja visu svaru novieto kabatās priekšpusē, savukārt gaisa kamera atrodas aiz muguras, tad abu spēku centri vairs nesakrīt ar nirēja ķermeņa asi un parādās daudzkārt pieminētā problēma – uz ūdens virsmas visa saimniecība cenšas sagāzt nirēju tā, ka tas mērcas ar seju ūdenī. Situāciju, protams, labo svara izvietošana aizmugurē uz jostas un uz balona. Tādā gadījumā svara un celtspējas centri novietojas uz apmēram vienas ass, kas ir paralēla nirēja ķermeņa asij. Ja uz ūdens virsmas seja ūdenī vairs nemērcas, tad zem ūdens nekas nav mainījies. Tiesa, novietojot svaru nedaudz augstāk, tas ir uz balona, ieņemt horizontālu pozīciju kļūst vieglāk kā arī nirēja aptekamība ievērojami uzlabojas. Tiesa, uzlabojumi ir, taču vienmēr var gribēties ko labāku.

Labāka no šāda aspekta ir modulārā peldspējas kompensatora konstrukcija, kas sastāv no muguriņas ar lencēm un gaisa kameras. Modulārā konstrukcija ļauj mainīt gaisa kameru katram nirienam ņemot tādu, kāda ir vispiemērotākā. Kas šeit ir ar spēkiem un to novietojumu? Tā kā muguriņa ir no metāla, tad tendence jau ir skaidra – smaguma centrs tiecas novietoties aiz nirēja muguras. Šo tendenci vēl vairāk pastiprina tērauda baloni, kas sapāroti bieži vien vispār atceļ nepieciešamību lietot papildu svina svaru. Savukārt gaisa kamerai, kas arī pilnība novietojas aiz nirēja muguras, celtspējas centrs, pašsaprotami, novietojas uz vienas vertikālās ass ar smaguma centru. Vēl labāks fakts ir tas, ka smaguma centrs šādam peldspējas kompensatoram arī novietojas diezgan augstu un principā varam uzskatīt, ka gan smaguma centrs, gan celtspējas centrs, nirējam esot zem ūdens, ir vienā un tajā pašā punktā. Tātad secinājums vienkāršs – muguriņas un spārna sistēmai spēku izvietojums ir visoptimālākais, kā rezultātā tieši šī kombinācija ļauj ieņemt ideālu peldēšanas pozu, kas attiecīgi nozīmē labāku aptekamību un no tā izrietoši – mazāku gaisa patēriņu. Tas tiešām ir tik vienkārši!

Vēl pāris motīvi, kamdēļ spārna un muguriņas lietošanai ir priekšrocības. Pastāv nosacīti pamatots viedoklis, ka vestes tipa kompensators ir ērts, jo tam ir polsterējumi u.t.t. Patiesībā, dēļ polsterējumiem nav iespējams vesti kārtīgi piestiprināt nirēja ķermenim un tā zem ūdens kūļājas. Nedaudz, bet pietiekami, lai varētu radīt diskomfortu. Reti kurš nirējs nelieto hidrotērpu, līdz ar to ādas mehāniskā aizsardzība patiesība jau ar to vien ir pietiekama. Papildus polsteri ir lieki. Tādējādi muguriņas lenču sistēma ļauj piestiprināt šo visu saimniecību pietiekami stingri vienlaikus saglabājot komfortu. Vēl ņemiet vērā, ka vestes tipa kompensatoram ir visvisādas krokas, kurās aizķeras netīrumi, sāļi u.t.t. Tās mazgāšana un žāvēšana ir salīdzinoši sarežģītāka kā muguriņa + spārns sistēmai. Ņemiet vērā arī faktu, ka vestes tipa kompensatoram samirkstot, tā svars izkāpjot no ūdens ir ievērojami lielāks. Pajautājiet sev, vai tiešām vēlaties stiept vairākus liekus kilogramus pēc kārtīga peldējuma, kad izkāpjot no ūdens nogurums liek sevi manīt?

Ceru, ka šis raksts ieviesa zināmu skaidrību tēmā – kāpēc peldspējas kompensatoriem ir tādas īpašības, kādas ir, un kāpēc ir nirēji, kas vēlas modulāro peldspējas kompensatoru nolikt bez maz reliģiskā elka vietā.